Runājošās Barbie ēnas puse

Kad Rotaļlietu stāstā /Toy Story/ skanēja dziesma “You’ve Got a Friend in Me”, tā atspoguļoja vienu no bērnības būtiskākajām pieredzēm – draudzību ar rotaļlietām.

Lelles un mīkstās mantiņas vienmēr kalpojušas kā tilts starp fantāziju un realitāti.

Bet ko darīt, ja rotaļlietām vairs nav jābalstās tikai bērna iztēlē, jo tās spēj atbildēt pašas?

Tieši to sola Mattel un OpenAI sadarbība.

Jūnijā uzņēmumi paziņoja par plāniem radīt jaunu rotaļlietu paaudzi – iespējams, pat AI Barbie, kas spēj sarunāties gluži kā īsts draugs.

Nevis ierastie iepriekš ierakstītie teicieni kā “To infinity and beyond!”, bet patiesas sarunas: rotaļlieta klausīsies, atcerēsies un pielāgosies bērna vajadzībām.

No vienas puses – tas izklausās burvīgi.

Lelle, kas atceras mīļāko pasaku, iedrošina un uzklausa, varētu kļūt par uzticamu rotaļu biedru.

Taču rodas arī bažas – vai bērna pirmā “draudzība” ar mākslīgo intelektu nemainīs to, kā viņš iemācās veidot attiecības ar īstiem cilvēkiem?

No Chatty Cathy līdz AI Barbie

Interaktīvās rotaļlietas nav jaunums.

1960. gados bija Chatty Cathy, kas pateica dažus iepriekš ierakstītus teikumus.

80. gados bērnus aizrāva runājošais Teddy Ruxpin, bet 90. gados par hītu kļuva Furbies, kas šķita “apgūstam valodu”.

2014. gadā Bluetooth lelle My Friend Cayla solīja sarunas, bet izraisīja satraukumu par privātumu un pat tika aizliegta Vācijā.

Atšķirība? Generatīvais mākslīgais intelekts ļauj rotaļlietai runāt neierobežoti, personalizēti un bez iepriekš rakstīta scenārija.

Draugs vai bīstams aizstājējs?

Atbalstītāji redz potenciālu – šādas rotaļlietas varētu palīdzēt bērniem ar stāstīšanas prasmēm, veicināt radošumu un sniegt atbalstu bērniem, kuriem grūtāk draudzēties.

Taču īstas attiecības ir haotiskas: tur ir pārpratumi, konflikti un emociju sadursmes, kas bērnam māca empātiju un izturību.

Mākslīgā intelekta lelle šo procesu izlaiž, piedāvājot vienmēr ideālu reakciju.

Rezultātā īstās attiecības var sākt šķist pārāk sarežģītas un vilšanās pilnas.

Vai mākslīgais intelekts saprot emocijas?

Pat modernākās mākslīgā intelekta sistēmas tikai imitē emociju saprašanu.

Tās neprot patiesi izšķirt, vai bērns ir skumjš, ziņkārīgs vai nobijies – tās vienkārši ģenerē “piemērotu” tekstu.

Mazs bērns, kurš izjūt šo šķietamo empātiju, var kļūt pārlieku atkarīgs no mākslīgas saprašanas.

Pieaugušie jau paši vēl tikai mācās sadzīvot ar mākslīgo intelektu – tas var ietekmēt garastāvokli, maldināt vai pat pastiprināt ilūzijas.

Tāpēc jautājums paliek atklāts: vai bērniem vajadzētu būt pirmajiem, kas šo pieredzi pārbauda savā ikdienā?